Ticība nav burvju zāles ar brīnumainu iedarbību, taču tā mums sniedz atslēgu, kas mums ļauj iepazīt pašiem sevi, uzdot jautājumus un censties saprast, kas mēs esam.
Vispārīgi raugoties, cilvēks sevi iepazīst tikai otrā cilvēkā un ar otra cilvēka starpniecību. Neviens nespēj sevi atrast, uzlūkojot vienīgi pats sevi un cenšoties ārēji sevi veidot vienīgi pats no sevis. Cilvēks ir attiecību būtne, tāpēc viņš ir veidots tā, ka spēj kļūt viņš pats vienīgi ar otra starpniecību.
Vienīgi satikšanās ar citiem viņam ļauj atklāt paša īsto nozīmi un dzīves uzdevumu, prasības un iespējas. Tieši šī cilvēka eksistences fundamentālā struktūra mums ļauj saprast ticību un tikšanos ar Jēzu.
Ticība nav kāda vienkārša zināšanu un informācijas sistēma, bet gan savā būtībā tā ir satikšanās ar Kristu. Tieši tā padara pieejamu Viņa vārdu. Tas nozīmē, ka tikšanās ar Jēzu visu citu mums nepieciešamo tikšanos vidū ir pati būtiskākā, tā ir tikšanās, kas mums ļauj atvērties.
Neviena cita tikšanās mums neļauj skaidri saprast, no kurienes mēs nākam un kurp dodamies. Satikšanās ar Kristu mums dāvā gaismu, kas mums palīdz saprast Dievu, cilvēku, pasauli, mūsu uzdevumu un jēgu. Pēc šīs tikšanās visas pārējās rod savu patieso vietu.

                                                                                                          /Pāvests Benedikts XVI1/